18. un 19 maijā Rīgu pārņēma gada lielākie skriešanas svētki – “Rimi Rīgas maratons”, kas norisinājās jau 34. reizi un pulcēja ap 30 000 dalībnieku no vairāk nekā 80 pasaules valstīm. Arī mūsu kolēģi no Valsts policijas un Valsts policijas koledžas kopīgā komandā startēja vairākās distancēs – 30 savus spēkus pierādīja 10km distancē, 10 pusmaratonā un 2 maratona distancē, bet, protams, tie nav visi, kuri pārstāvēja policiju, daudzi devās distancē individuāli.
Vienlaikus maratona laikā policija rūpējās arī par sabiedrisko drošību un kārtību - paldies arī mūsu kolēģiem, kuri to izcili abās maratona dienās!
Valsts policijas komandu pārstāvēja arī viens no ātrākajiem un visvairāk pusmaratonus noskrējušajiem Valsts policijas darbiniekiem - Edgars Rūtiņš.
Edgars savas dienesta gaitas Valsts policijā uzsāka pirms 30 gadiem – 1994. gada 1. augustā. Iestājoties Latvijas Policijas akadēmijā, strādājis Dzelzceļa policijā un nu jau 20 gadus Speciālo objektu pārvaldē, Diplomātisko pārstāvniecību apsardzes nodaļā.
Kā Edgars Rūtiņš pievērsās skriešanas sportam, ar kādiem sasniegumiem lepojas un, kā sevi motivē neapstāties, lasi tālāk intervijā!
- Kā Jūs pievērsāties skriešanai?
No astoņiem līdz 17 gadiem trenējos futbolā, bet diemžēl neveiksmīgi satraumēju celi un ārsts ieteica beigt futbolista karjeru. Tā beidzās mans sapnis par futbolu.
Skolas laikā biju viens no labākajiem skrējējiem, lai gan nekur netrenējos. Regulāri devos uz sacensībām “Tautas dziesmu maratons” Mežaparkā, kur piedalījos 5 un 10 km distances skrējienos.
Pēc vidusskolas manas attiecības ar sportu beidzās, izņemot ikgadējo fizisko normatīvu kārtošanu Policijas akadēmijā. Protams, iepriekš nesagatavojoties un netrenējoties. Bieži fiziskos normatīvus pat nenokārtoju, it īpaši skriešanā.
Pirms 18 gadiem es biju viens no viskareivīgāk noskaņotajiem, kuri bija pret fizisko normatīvu kārtošanu. Es kliedzu un bļāvu: ‘’Kāpēc mums, tas ir nepieciešams? Mums jau tā maz brīvā laika! Mums nav nodrošināti apstākļi, lai trenētos!” Biju kategoriski pret fizisko normatīvu kārtošanu. Bet dzīvē viss iegrozījās citādāk, esmu radikāli mainījis savas domas. Esmu aizrāvies ar skriešanu un tas ir mans dzinulis.
Skriešana ir veids, kā es strādāju ar savām emocijām. Pirms vairākiem gadiem, manuprāt, 2008. gadā, paziņa piedalījās Rīgas maratonā un es arī izdomāju noskriet 5 km distanci, bet tas mani neaizrāva, lai sāktu trenēties skriešanā ikdienā.
Katru gadu turpināju piedalīties Rīgas maratona 5 km distancēs, līdz nolēmu 2010. gadā noskriet 21km distanci. Draugiem un darba kolēģiem, tas bija pārsteigums. Izgāju uz starta un pirmos 12 km skrēju. Viss bija labi, bet tad man beidzās spēks un enerģija, jo nebiju trenējies. Atlikušos 9 km nostaigāju, gala rezultāts - 2h un 38 min. Loģiski, ka mans pirmais pusmaratons bija lēnākais un sliktākais visā manā skriešanas vēsturē.
- Ar kādiem skriešanas sasniegumiem Jūs lepojaties visvairāk?
Šobrīd esmu 7. vai 8. vietā Latvijā ar visvairāk noskrietajiem pusmaratoniem visā valsts vēsturē. No 2010. gada esmu noskrējis 125 pusmaratonus un 31 maratonu.
Par saviem labākajiem sasniegumiem uzskatu - 2023. gada Latvijā notikušā “Pasaules čempionāta pusmaratonā” rezultātu, kurā piepildīju savu sapni un noskrēju savu ātrāko distanci zem 1h un 30 min (1:29:51). Kā arī 10km skrējienu Varšavā - 39min un 30s. Polijā katru gadu 11. novembrī notiek Polijas Neatkarības dienas skrējiens.
- Ko Jums sniedz skriešanas sports?
Galvenais ir emocijas, kad redzi cilvēkus skriešanas distancē, kuri tā pat kā es cīnās un nepadodas. Īpašu saviļņojumu dod vecāka gada gājuma skrējēji.
Liels prieks, ka gadu laikā ir izveidojusies liela, saliedēta skrējēju ģimene, neatkarīgi no vecuma un dzimuma.
Protams, ir liela nozīme laimes hormonam – endorfīnam, kas lielā daudzumā izdalās skriešanas laikā.
Esmu sācis skatīties uz lietām citādāk, kā agrāk pirms skriešanas. Daudz vairāk pozitīvu domu, protams, kājas palikušas jūtami spēcīgākas un izturīgākas.
Skriešana ir mans dzīves veids, piemēram, kolēģi jau zina, ka katru gadu pirms svarīgām ārzemju skriešanas sacensībām ņemšu atvaļinājumu. Man ir paveicies, jo kolēģi ir pretimnākoši un atbalstoši.
Skriešana ļauj man atslēgties no darba un es kļūstu par citu cilvēku, tas ļauj man izlādēt negatīvās emocijas.
- Kā jūs gatavojaties pusmaratonam un maratonam?
Desmit gadus uzskatīju, ka esmu pats gudrākais skriešanā un man nav nepieciešams treneris. Neklausījos ieteikumos par skriešanas speciālista piesaisti.
Bet tad manā dzīvē ienāca, kāds īpašs cilvēks. Interesanti, ka reālajā dzīvē neesmu viņu pat saticis, dzīvojam interesantā laikmetā – interneta un sociālo tīklu. Nu jau 3 gadus esmu treneres uzraudzībā, kura sagatavo iknedēļas skriešanas plānu. Pati ir piedalījusies Olimpiskajās spēlēs un ir profesionāla garo distanču skrējēja.
- Jūsu ieteikums kolēģiem, kuri vēlas sākt skriet?
Galvenais visu sākt darīt ar izpratni un pamazām. Ieteiktu pirmos kilometrus ātri nosoļot un lēnām, pakāpeniski likt klāt tempu. Nekādā gadījumā pirmajā treniņā nemēģināt skriet lielas distances. Viss nāk ar laiku.
Svarīga ir regularitāte. Cilvēki, kuri saka, ka nav iespējams izbrīvēt laiku melo paši sev! Manā paziņu lokā ir viena no ātrākajām Latvijas skrējējām garajās distancēs, trīs bērnu māte, kura strādā pilnas slodzes darbu un katru dienu atrod laiku trenēties un arī trenēt citus.