Godinot policistus, kuri gājuši bojā, pildot dienesta pienākumus, Valsts policijā izveidota un atklāta īpaša piemiņas vieta, kurā kolēģi un piederīgie turpmāk varēs uzkavēties, lai atminētos un godinātu vairāk nekā sešdesmit bojā gājušo policistu likteņus. Piemiņas siena atklāta Valsts policijas 104. gada dienā 5. decembrī – svinīgā ceremonijā Valsts policijas ēkā Rīgā, Čiekurkalnā kolēģiem, tuviniekiem un garīdzniekiem klātesot.
Piemiņas vietā izveidota balta siena, kurā simboliski attēlotas debesis un Piena ceļš, kas papildināts ar īpašām no stikla veidotām piemiņas zīmēm, kuras simbolizē dvēseles un dzīves trauslumu.
Svinīgajā pasākumā piedalījās Valsts policijas un Iekšlietu ministrijas vadība, bojā gājušo tuvinieki, Valsts policijas vēstures pētnieks Alvils Zauers, kapelāns Raimonds Krasinskis. Līdz ar uzrunām klātesošajiem bīskaps Andris Kravalis iesvētīja piemiņas vietu, savukārt Zemessardzes orķestris atdeva muzikālu godu tuviniekiem un aizgājējiem.
“Ir svarīgi atcerēties un pieminēt tos, kuri ir atdevuši pašu svētāko – savu dzīvību sabiedrības un valsts labā. Tāpēc esam izveidojuši piemiņas vietu mūsu kolēģiem, kuri gājuši bojā, pildot dienesta pienākumus. Viņu atstātais nospiedums un atmiņas būs mūžīgas, viņi netiks aizmirsti – kā atgādinājums mums visiem būs šīs simboliskās debesis, kurās mīt maza daļa no zaudētājiem kolēģiem un tuviniekiem. Es ceru, ka šī piemiņas vieta būs kā miera osta, kurā jebkurā diennakts laikā bojā gājušo tuviniekiem, arī kolēģiem un garāmgājējiem mierīgi piesēst, uzkavēties un pabūt ar savām domām,” atklāšanā teica Valsts policijas priekšnieks Armands Ruks.
Piemiņas vietā izvietota arī plāksne, kurā minēti vairāk nekā sešdesmit, dienesta pienākumus pildot, bojā gājušo darbinieku vārdi. Visus šos cilvēkus vienoja tas, ka viņi bija zvērējuši pildīt savus darba pienākumus un kalpot sabiedrībai.
Kā izpētījis un informāciju apkopojis Valsts policijas vēstures pētnieks Alvils Zauers, tie ir policijas darbinieki, kuri krituši apšaudēs no noziedznieku raidītām lodēm un gājuši bojā traģiskās autoavārijās, ir arī tādi, kuru bojāejas apstākļi dažādu iemeslu dēļ tā arī palikuši līdz galam nenoskaidroti.
Starp tiem, ko šodien pieminām, ir arī vīri, kas krituši cīņā politisko pārmaiņu laikos, kaujas apstākļos, 1919. gada rudenī un ziemā, – laikā, kad policija, kas tikko kā bija sākusi veidoties, piedalījās Brīvības cīņās. Mēs pieminām arī tos, kuri krita 1991. gada janvārī sadursmē ar pretiniekiem, no kuriem dažs labs vēl pirms brīža bija darba kolēģis.
Katra cilvēka nāve ir traģēdija, jo ar to noslēdzas dzīve, kurai cilvēks ir radīts. Īpašs traģisms nāvē ir tad, kad no dzīves aiziet cilvēki spēka gados. Pārlūkojot viņu bojāejas apstākļus, nākas secināt, ka policistu, vai tas būtu kriminālpolicijas darbinieku, vai kārtības policijā dienošo, darbs ir riska pilns un dažreiz pat vienkārša ikdienišķa situācija var kļūt liktenīga. Policijas darbiniekiem dienestā nākas saskarties arī ar cilvēkiem, kas nesaskata cita cilvēkā dzīvības vērtību. Gluži tāpat liktenīga var būt gan tikšanās ar it kā nejaušu garāmgājēju pilsētas centrā, automašīnas pārbaude vai nepilngadīga pusaudža nopratināšana.
Bojā gājušie ir pelnījuši gan mūsu cieņu, gan piemiņu, jo atdevuši dārgāko, kas katram cilvēkam tikai vienu reizi ir dots – savu dzīvību!
