Twitter  Draugiem  Facebook  Flickr  Teksta versija     
Sākums  Lapas karte  Meklēt


 
Visas aktualitātes Drukāt

Rīta cēliens ar netrafarēto ekipāžu 2016. gada 27. jūlijs

Viena diena netrafarētajā auto nozīmē 12 stundu darba dienu, apmēram 300 līdz 400 nobrauktus kilometrus, ja tiek pieskatīti ātruma pārkāpēji uz šosejām, un iespēju paralēli policistam būt arī par psihologu. Astoņos no rīta pievienojamies Aigaram un Jevgēnijam, lai gūtu priekšstatu par to, kā tad ir strādāt par ceļu policistu. Iekāpjam netrafarētajā policijas automašīnā un dodamies labi zināmās Tīnūžu - Kokneses šosejas virzienā.

Abi policisti bijuši daļa no ceļu policijas ciešās komandas visu laiku, ko strādājuši Valsts policijā. Aigaram tie ir jau 16 gadi, bet Jevgēnijam septiņi. Abi policisti stāsta, ka ierasti esot nostrādāt divpadsmit stundas un tad doties mājup, bet reizēs, kad nākas, piemēram, pavadīt ārzemju viesus, tad, protams, darba diena ir daudz ilgāka. Diena parasti iesākas ar katrai ekipāžai uzdotu uzdevumu, nereti nākas sastrādāties arī ar medijiem vai kā šodien līdzi darba pienākumu izpildē ņemt līdzi mūs.

Jautājam par dienā apturēto automašīnu skaitu, bet abi atbild reizē, ka tas nav tik viennozīmīgi. Viss esot atkarīgs no tā, kur tu strādā un kādām lietām pievērs uzmanību - tas var būt ātrums uz šosejām, luksoforu gaismas signālu ievērošana pilsētās, drošības jostu vai bērnu krēsliņu lietojums vai jebkas cits. Ja koncentrējas uz atļautā ātruma ievērošanu un dodas uz kādu no lielajām šosejām, tad dienā tie esot nobraukti 300 līdz 400 kilometri, un lielākais skrējēju skaits sastopams darbadienu rītos. Te uzreiz mums rodas jautājums, vai ir kādi autovadītāju mīļākie attaisnojumi par to, kādēļ ātrums pārsniegts. Visbiežāk tie esot slimi radinieki, sievas, kuras dzemdējot, lidmašīnas, uz kurām jāpaspēj, un ļoti svarīgas darba tikšanās.

Mēs jau gandrīz stundu esam ceļā, bet šoseja pat brīžiem pilnīgi tukša. Aigars gan uzsver: “Ja visi ievēro likumu un viss ir kārtībā, tad par to arī ir jāpriecājas. Mūsu darbs ir arī preventīvs un acīmredzot tas strādā.”

Protams, pēc tam, kad esam parunājuši par mieru uz ceļa, radars uztver pirmo pārkāpēju - 120 km/h vietā, kur atļauti 90 km//h. Slēdzam iekšā sirēnas un apturam autovadītāju. Par šādu pārkāpumu pienākas 40 eiro liels naudas sods, un līdz pusdienslaikam noķeram kopā trīs šādus pārkāpējus. Kad stāvam ar ieslēgtām bākugunīm, iedomājos par aplikāciju “Waze”. Jautāju, kā tas ietekmē policistu darbu, uz ko Jevgēnijs, ilgi nedomājot, atbild: “Tas jau labi, ka esam redzami! Cilvēki redz, ka mēs te esam un brauc lēnāk. Tā arī ir prevencija.”

Tikmēr Aigars atgriežas automašīnā ar smaidu, kas liecinot, ka autovadītājs bijis laipns, paldies pateicis un arī atvadījies no policista. Tūdaļ mūsu saruna ievirzās tajā, kā tad izdodas ar autovadītājiem kontaktu nodibināt. Vai vairāk sastopami saprotoši, vai tomēr neapmierināti autovadītāji, uz ko Aigars atbild: “Viss atkarīgs no tā, ar kuru kāju autovadītājs no gultas tajā dienā izkāpis.”

Kamēr runājam, radars uztver vēl divus pārkāpejus - vienu ar ātrumu 125 km/h, otru ar ātrumu 135 km/h. Pirmajam tiek veikta arī alkohola pārbaude, bet izrādās, ka sasvinējies autovadītāja blakussēdētājs, turpretī otra automašīna ir ar ārzemju numurzīmi. Abiem autovadītājiem par šādu pārkāpumu pienākas sods 80 eiro apmērā, bet šķiramies kā draugi.

Līdz pulksten divpadsmitiem mūsu ekipāža nobraukusi 170 kilometrus, apturējusi 5 atļautā ātruma pārkāpējus un secina, ka šoferīši ar labo kāju no gultas izkāpuši. Aigars gan vēl mūsu brauciena noslēgumā uzsver: “. Mēs jau saprotam, ka cilvēkiem ir citas domas galvā, un, ja vēl policija aptur, tad tas tikai piešauj visam uguni. Tādēļ policistam jābūt arī psihologam, lai zinātu, kā labāk ar katru šoferīti sarunāties” Jevgēnijs turpina Aigara iesākto domu, uzsverot: “Sodīt katrs māk, bet izdarīt tā, lai viņš nākamreiz tā nedarītu, lūk, tas ir mūsu galvenais uzdevums.”